Sveiks, www.miklas.lv !



Par mīklām, kuras minēt

Par mīklām, kuras mīcīt

 

 

Mīklas

        1) Sakari ar dzīvi

        2) Sakari ar citām burtniecības nozarēm

            a) Pasakās

            b) Tautas dziesmās

        3) Saturs

            a) Īstenība

            b) Domās ietvertā gara pasaule

        4) Izteiksme

            a) Kā uzdevumi

            b) Kā zīmīgi izteicieni

Mīkla ir neminēta priekšmeta līdzībā ietverts apraksts. Ja dziesmās izsaka jūtas, pasakas nodarbina fantāziju, tad mīklas ierosina prāta darbību, vingrina attapību. Kamēr tautas dziesmas tieši pieslēdzas pie atsevišķiem dzīves momentiem un pasakas dod no īstenības saņemtiem iespaidiem tālāku, brīnumu pasaulē ievirzītu iztēlojumu, mīklas tagad tautā uzdod un min bez kaut kāda sakara ar pašreizējiem pārdzīvojumiem, uzdevējam pat rūpīgi slēpjot, uz ko tās varētu attiekties. Agrā senatnē tām, gan citādā veidā, ir tomēr tieši sakari ar dzīvi, tāpat ar citām burtniecības nozarēm.

1) SAKARI AR DZĪVI SENATNĒ. Vēlākā laikā mīklām kāda attiecība pret tiešo dzīvi tajā ziņā, ka tās izlieto par līdzekli prāta attīstībai, sevišķi bērnu vidū. Viņām līdzīgs liktens kā pasakām, kas tāpat ievirzījušās, ilgu laiku koptas un lietotas īpaši bērnu starpā. Un, kā pasakās uzejamas atliekas no uzskatiem un ticējumiem, kādi agrāk bijuši dzīvi visā tautā, tā arī mīklās. Ja uzminējumā apzīmē par pērkonu mīklu: «Augšā brauc, apakšā rūc», tad paliek neizšķirts, vai šāda līdzība izdomāta pērkona trokšņa apzīmējumam jeb vai še uzejam agrāku ticējumu, ka rūkoņa ceļas no tam, ka augšā brauc. To pašu var attiecināt uz mīklu, kurā lietus mākonis iztēlots par putnu, kam spārni pil, un uz daudz citām mīklām. Še ieskatāmies tajā senajā pasaulē, kurā cilvēks redz visur savā apkārtnē, kustoņos, kokos, spīdekļos, sev līdzīgas būtes. Pie tām pievienojas citas, ko radījusi viņa sacere. Viņš mēģina izzināt, uzminēt viņu kodolu un nedara to vienīgi aiz tīras ziņkārības. Reizi pa reizei viņš piedzīvo, ka viņa laime un nelaime no tām atkarīga, ka viņam jāmēģina tikt tuvāk kaut kam nezināmam un tam iztapt. Še dabū nozīmi cilvēki, kam sevišķas spējas noslēpumus izzināt un noslēpumainās varas locīt sev un citiem par labu.

Senatnē tad nu uzejam priesteru kārtu, kas uzņēmusies starpniecību starp noslēpumainām būtēm un tautu vai viņas atsevišķiem locekļiem. Priesteri upurē, notura dievkalpojumus, izdara kulta ieražas. Viņi dod svarīgos gadījumos norādījumus, zīlē nākotni. Savus sludinājumus viņi tērpj gleznainā, mīklainā valodā. Še pieminami grieķu orākuli. Tos pasludināja līdzībās, kas bija dažādi iztulkojamas; tāpēc allaž varēja pierādīt, ka tie patiesi piepildījušies, lai arī viņu tuvākais iztulkojums nesaskanēja ar vēlākiem piedzīvojumiem: šādā gadījumā atrada, ka orākuls pirmāk nav tulkots pareizi.

Vai seniem latviešiem bijusi sava priesteru jeb burtnieku šķira, nav nosakāms. Bet zināms ir, ka latvieši dažos gadījumos mēģināja izzināt dievu prātu un ka viņu starpā bija cilvēki, kam bija noslēpumu zinātāju slava. Kad 13. gadu simteņa sākumā Imeras latviešiem vācu garīdznieki lika priekšā pieņemt viņu ticību, tie iepriekš zīlēdami iztaujāja dievu prātu. Ārkārtējas garīgas spējas bija pareģiem, zintiniekiem, burvjiem. Viņi glabāja vārdus, ar ko tie izdarīja burvības, dziedināja slimības, piesēja zagļus, apturēja uguni utt. Šais vārdos iztēlojas noslēpumainas, mīklainas gleznas, tā, piem., uguns vārdos: Sarkans gailītis, uguns plēnītes; vecs vīriņš iet pa ceļu - ne tam deg, ne tam sāp. Līdzīgas gleznas uzejam īstajās mīklās, piem.: Aizskrien putniņš, atskrien putniņš, izdēj olu apzeltītu. (Uguns un ogle.)

Vecāko gleznu valodu runā sapņi. Tie nostāda acu priekšā mīklainu ainu, kas iztulkojama. Vecākie gudrību glabātāji un noslēpumu zinātāji ir sapņu iztulkotāji. Latviešiem labi pazīstama sapņu nozīme ebreju tradīcijās. Tanīs mums stājas priekšā «lielais sapņotājs» Jāzeps ar saviem sapņiem par sevi (par kūlīšiem un par sauli, mēnesi un vienpadsmit zvaigznēm) un kā faraona sapņu izstāstītājs (par septiņām pilnām un tukšām vārpām, par septiņām treknām un liesām govīm). Turpmāk zīmogs Nebukadnecara sapnis, ko pasaka un izstāsta Daniēls. Tēlā, kam zelta galva, sudraba krūtis un rokas, vara vēders un gurni, dzelzs lieli, dzelzs un māla kājas, - šai tēlā, ko satriec bez rokām, vaļam taisījies akmens, simbolizējas Bābeles valsts nākotne.

Še ir tieša pāreja uz sludinājumiem, kas dziļāka iespaida labad ietveras zīmīgās gleznās. Arī Nebukadnecara sapnis, ko pats sapņotājs aizmirsis, varētu būt Daniēla izdomājums. Tieši šādos simbolos mēdz ielikt savus sludinājumus un mācības pravietis Jeremija. Jau aicinot viņu par pravieti, Dievs viņam rāda mandeļu koka (modrīgajā) zaru un saka: «Es būšu modrīgs par savu vārdu, ka es to daru», tad verdošu podu no ziemeļu puses un saka: «No ziemeļu puses ļaunums gāzīsies pār visiem zemes iedzīvotājiem.» Turpmāk Dievs viņam liek pirkt no podnieka māla krūzi, ņemt pie sevis kādus no ļaužu un priesteru vecajiem, iziet ārā uz Ben-Inomas leju, sadauzīt krūzi līdzi paņemto vīru priekšā un sacīt: «Tā saka tas Kungs Cebaots: tāpat es šos ļaudis un šo pilsētu sadauzīšu, it kā sadauza māla trauku.» (Jer. 19.) - Smalkāk, dziļāk, mierīgāk skatītas un izjustas ir gleznas Jaunās Derības līdzībās, šīs daiļās mīklas par sējēju, par niknu zāli kviešu starpā, par vīna kalna strādniekiem, par žēlīgo samarieti u. c. Līdzība par sējēju šķiet norādām uz iespaidu, ko zīmīga glezna atstāj cilvēka dvēselē. «Bet, kas labā zemē, ir tie, kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas.»

Ieskatīdamies mīklu vēsturē, tālā senatnē, kad mīklām vai viņām līdzīgiem minējumiem vēl bija tieši, nopietni sakari ar dzīvi, atrodam tur mīklas, kas uzzīmētas arī latviešu krājumos. To starpā ir mīkla, kas apzīmē gadu. Visvecākajā indoeiropiešu dzejdarbā Rigvēdā runā par riteni ar divpadsmit spieķiem, uz kuriem turas 720 dvīņu dēļi (dienas un naktis). Kāds attiecīgās mīklas latviskais variants šāds (Bīlenšteina kr. 194.) Liels, resns ozols, divpadsmit zaru, katrā zarā pa četri perēkļi, katrā perēklī pa septiņi olām. Šai mīklai ir sava loma arābiešu stāstā par Haikaru, kas pieder pie Tūkstots un vienas nakts pasakām. Asīrijas ķēniņa Sanheriba (dzīvo 700, g. pr. Kr.) vezīru Haikaru notiesā uz nāvi. Bet viņš izglābjas, aizceļo uz Ēģipti un vērš uz sevi faraona uzmanību ar savu gudrību. To pārbaudīdams, faraons uzdod mīklu: Namdaris uzceļ pili no 8760 akmeņiem un stāda tanī divpadsmit kokus, katru trīsdesmit zariem, pie katra zara karājas melna un balta vīnoga. Haikars izskaidro, ka tas ir gads un viņa daļas. Melnā un baltā vīnoga apzīmē nakti un dienu. Skaitlis 8760 uzrāda gada stundas. Šo pašu mīklu ved sakarā ar grieķu fabulistu Ēzopu (dzīvo ap 550. g. pr. Kr.), kam to uzdod minēt ēģiptieši. - Arī Sfinksas mīkla atrodama latviešu krājumā (Brīvz. 251): No rīta četriem, pusdienā diviem, vakarā trim. Sfinksa šo mīklu uzdod Tēbu iedzīvotājiem un nolemj katru, kas to nevar uzminēt, nāvei. Kad daudz grieķu jaunekļu dabūjuši galu, Kreons apsola valdību pār Tēbām un savu meitu par sievu tam, kas uzminēs Sfinksas mīklu. To uzmin; Edips un top par ķēniņu. Mīkla apzīmē cilvēku, kas kā bērns rāpo, vēlāk iet uz divām kājām un vecumā atspiežas uz spieķa. Teiku par Edipu apstrādājis traģēdijā Sofokls ap 450 g. pr. Kr. - Kāda cita mīkla attiecas uz Homēra nāvi un atrodama teikā, kas cēlusies ap 500. g. pr. Kr. Homēram orākuls piekodinājis, lai viņš sargās no bērnu mīklām. Sirmā vecumā viņš, jūrmalā pastaigādamies, jautā zvejnieka zēniem, ko viņi noķēruši. Viņi atbild: Ko noķērām, ir projām, ko nenoķērām, to nesam mājup. Homērs domāja, ka zēnu vārdi attiecas uz zivīm, un nevarēja tikt gudrs, ko tie nozīmē. Viņš mira aiz sirdsēstiem, ka nevar uzminēt bērnu mīklu. Zēni nesa drēbēs un matos uz mājām atpakaļ mazos kukainīšus, kurus viņiem nebija izdevies noķert. Šis pats izteikums, tikai citā variantā, uzejams latviešu pasakā par gudro mežsarga dēlu. Še ieraugāmi mīklu sakari ar pasakām, kurās ietveras daļa no mīklu priekšvēstures.

Mīklas ne mazāk kā pasakas ir v a i r ā k u t a u t u k o p m a n t a. Tāpat kā salīdzināmai pasaku pētīšanai, somu zinātnieks Anti Arne lauzis ceju ari salīdzināmai miklu pētīšanai. Viņš arī še izlietojis ģeogrāfiski vēsturisko metodi, zināmai mīklai pa vairāk tautām sekodams un tādā kārtā uzmeklēdams viņas pirmveidu, izcelšanās vietu un laiku. Tā, piem., viņš atrod, ka mīkla Balta zeme, melna sēkla, kas apzīmē grāmatu, izplatīta dažādos variantos pa visu Eiropu un ir pazīstama arī Āzijā, Āfrikā un Amerikā. No argentīniešu variantiem, kuru pavisam deviņi, redzams, ka šī mīksta varētu būt ļoti izplatīta arī ārpus Eiropas. No latviešu variantiem autors (pēc Bīlenšteina krājuma) atzīmē septiņus variantus. Dažos variantos, kas uzejami sevišķi austrumos, nāk sēklas vietā lopi, dažās latviešu un leišu mīklās zemes jeb lauka vietā pļava. Par miklas pamatformu izlobās: «Balts lauks, melna sēkla». Par mīklas dzimteni vērojama Eiropa. Uz Āziju to pārnesuši krievi, sniegdami to turkmēņiem, tarančiem un burjatiem, tāpat Kaukāzā armēņiem, kas kā kolonisti to paņēmuši līdzi uz Persiju. Āfrikā tā ienesta no Francijas un Argentīnā no Spānijas. Izcelšanās laiks meklējams tālu pirms 15. gadu simteņa, uz ko norāda pirmais mīklas uzzīmējums franču valodā. Cik tālu tas sniedzas senatnē, nav, nosakāms no autoram pieejamiem materiāliem. Vecākā grieķu literatūra to nepazīst.

T a u t u s a v ā d ī b a s mīklās mēģina uzmeklēt Arturs Bonuss. Ebreji tiecas praviešu valodā iztēlot tikumiskus pasaules likumus, grieķi nodala prātnieciski fantāzijas gleznas un apgaismo tās zinātniski, ģermāni iztēlo dzejā raksturīgus novērojumus. Tomēr mīklu krājumi ir tik trūcīgi un vienpusīgi, ka slēdzienos jāievēro atturība, arī ar latviešu mīklām (Bīlenšteina krājumā). Par tām nevarot zināt, cik tālu tanīs meklējams vācu iespaids. «Citādi tās vien jau pierādītu, ka vācu tautas mīklās uzejama attīstība, kura zināmā pakāpē ir tāda pat arī citās tautās un varbūt visās agrākajā posmā. Un tas patiesi pieņemams: tas, ko apzīmējam par ebreju un grieķu attīstību, varētu būt atrodams tikai šo tautu mākslas literatūrās, kamēr viņu pamatos iemitusi mīklu dzeja, kas savā būtībā līdzīga mūsējai, kādu nieku atšķirdamās tikai virzienā, uz kuru norāda šo tautu mākslas literatūra. (Zur Biologie des Rātsels, 211.)

L i t e r a t ū r a. Antti Aarne, Vergleichende Ratselforschungen I 1918 (Par mīklu pētīšanu. Grāmata. Gads), II 1919 (Cilvēks. Div-, trīs-, četrkājis. Govs. Jātnieks un zirgs), III 1920 (Putns bez spalvām). - Arthur Bonus, Zur Biologie des Ratsels. Munchen 1907. - R. Petsch, Neue Beifrage zur Kenntnis des Volksratsels. Palaestra IV. Berlin 1899.

2) SAKARI AR CITĀM BURTNIECĪBAS NOZARĒM. Senatnē, kad no sapņiem un dažām parādībām mēģināja izzīlēt nākotni un izdarīt burvības, šī darbība līdzinājās mīklu minēšanai. Arī zīlnieku norādījumu, atziņu un burvību ietērpa līdzīga mīklu formai. Še satek mīklām robežas kopā ar burvības vārdiem. No otras puses, mīklām tuvinās sakāmi vārdi. Arī tie tērpj domāto saturu gleznās, līdzībās. Ja saka: «Vilkam vilka daba», tad ne vilku ar to grib raksturot, bet uzstāda vispārēju likumu, kam nozīme īpaši cilvēku dzīvē. Sevišķa vieta mīklām pasakās un dziesmās.

a) Pasakās uzejam mīklas viņu pirmatnīgā veidā, saistītas ar notikumiem, tēloto personu piedzīvojumiem. Mīklas uzdodama vai uzminēdama, zināma persona parāda savu gudrību, attapību. Mīklu atrisināšanai liels svars; nereti tā noteic cilvēka likteni, viņa laimi un nelaimi, dzīvību un nāvi.

Raksturīgs pirmatnīgās mīklu pasakas paraugs ir pasaka Puiša mīkla (LP I 130), kam šāds saturs: Kādai sievai nav neviena bērna. Māju puisim gadās iet pa mežu, kur viņš satiek vecu vīriņu. Šis dod puisim āboli un saka, lai pārnesot sievai un liekot apēst. Puisis apēd āboli pats, no kā viņam rodas paltraku kabatā bērns. Viņš to ieliek svēteļa ligzdā, lai izaug. Mājās viņš uzdod šādu mīklu: Ābols tēvs, puisis māte; vējš šūpo, putns baro. Pēc formas še īsta mīkla, bet pieslēdzas atsevišķam gadījumam un nav uzminama. Tā prasa zināšanu, ne gudrību.

Kādā citā pasakā uzdod minēt mīklas, kas prasa novērotāja spējas un pastāv no vienkāršiem jautājumiem. Puisim mežā nojūk pēdas. Vecīgs vīrs viņu ieved pilī, kur viņam jāpaliek gadu. Tad viņam dos minēt mīklas; ja uzminēs, būs laimīgs, ja ne, «tad būs kā būs». Dienu pirms mīklu uzdošanas viņš dabū no kraukļa noklausīties minamās mīklas. Viņam rādīs galda drānu, kas no zirga ādas, bet izskatās trinīta, podu no zirga galvas, pēc izskata no māla, karoti no zirga kājas, pēc izskata no koka. Puisim liek priekšā kā mīklas attiecīgus jautājumus: Saki man, no kā šī galda drāna taisīta un citus. Viņš uz tiem atbild pareizi un dabū dāvanas.

Vairāk motīvu, kam liels vecums, savienoti pasakā par gudro mežsarga dēlu (LP I 16). Pie mežsarga dēla kungs aizsūta muižkungu, lai viņu atved uz muižu. Muižkungs piesien zirgu un lepni ieiet mežsarga istabā. Mežsarga dēls viņam aiz muguras saka: Tas, sietā ūdeni nesdams, spēj pie tam vēl mēnesī skatīties. - Muižkungs prasa: Ko tu te dari? Viņam atbild: Vāru pats savā kukņā to, kas cits citu dzenājas. - Muižkungs jautā tālāk: Kur tēvs? Atbilde: Mans tēvs aizgāja uz mežu stirnas šaut; kuru nošaus, to pametīs mežā, un, kura paliks dzīva, to pārnesīs mājās. - Muižkungs pavēl: Tev jānāk uz muižu. Jauneklis iebilst: Nu, kam pavēlēts kājām iet, tas jau braukšus nebrauks. Muižkungs izskaidro: Nevis kājām, bet kungs tev pavēlēja atnākt ne plikam, ne apģērbtam, ne jāšus, ne kājām; durvju priekšā tev jānostājas starp ziemu un vasaru. - No rīta jauneklis izģērbjas pliks, ietinas tīklā, paņem kaķi rokā, uzlec kazai mugurā, paņem līdzi ratus un ragus un tad dodas uz muižu. Muižkungs palaiž vaļā ķēžu suņus un rīda uz puspliko. Šis palaiž vaļā kaķi. Suņi tam aizskrej pakaļ. Jauneklis aizjāj līdz lielajām durvīm, apstājas vienu roku uz ragūm, otru uz ratiem un saka: Te nu esmu atnācis ne pliks, ne ģērbies, ne īsti jāšus, ne kājārn, starp ziemu un vasaru. Uz jautājumu, ko nozīmējot muižkungam vakar sacītie vārdi, viņš atbild: Ūdeni ar sietu nest ir skriet; mēnesī skatīties ir galvu tik augsti nest, ka pats vairs ne deguna neredz; vārīt to, kas cits citu dzenājas, ir zirņus vārīt; nošauto pamest mežā un nenošauto pārnest mājās ir blusas ķert.

Mežsarga dēla atbilde par nošauto, ko pamet mežā, ir variants Homēram priekšā liktai bērnu mīklai. Pasaka par gudro mežsarga dēlu pievienojas tālu izplatītajiem stāstījumiem par gudro ganu vai gudro zemnieku meitu, kas vēlāk top par ķēniņieni. Pie visplašāk pazīstamiem pieder stāsts par ķeizaru un abatu, par kura daudzajiem variantiem Andersons (profesors Tērbatā) sarakstījis divi biezas grāmatas. Latviski to pēc Birgera tulkojis Juris Alunāns. Ķeizars liek abatam priekšā trīs jautājumus, uz kuriem abata vietā atbild gans. Daži motīvi latviešu pasakā par mežsarga dēlu saskan ar kādu islandiešu teiku. Ragnars Lodbroks pārbauda Sigurda meitu Aslaugu, kas nepazīta kalpo pie kāda zemnieka. Viņš no tās prasa, lai tā pie viņa nāk apģērbta un neapģērbta, ēdusi un neēdusi, vientule un ne bez pavadības. Viņa atnāk tīklā ietinusies, ar savu suni un iekodusi sīpolā, ka var manīt smaržu. (Petsch, D. deutsche Volksratsel 1917, 9. lpp.)

Sarežģīta, jau augstu attīstības pakāpi sasniegusi latviešu mīklu pasaka Desmit stirnas (LP II 11). Tanī sastopamie motīvi pazīstami daudz tautās. Ķēniņš pavēl pakārt katru precinieku, kas uzdod viņa princesei mīklu, ko tā uzmin, bet sola viņu tam par sievu, kas viņai uzdod neuzminamu mīklu. Jaunākais dēls, uz ķēniņa pili ceļodams, iedod zirgam sazāļotu maizi; tas nosprāgst. Divi vārnas izknābj zirgam acis; arī tās nosprāgst. Vārnas viņš liek izcept vecenei un iedod viņas divpadsmit dēliem, slepkavām; tie nobeidzas. Kaulus noskrubina māte, arī tā pagalam. Tad viņš pār plecu nošauj stirnu un labi paēd. Viņš nu uzdod princesei šādu mīklu: Citreiz biju liels mednieks. Es nošāvu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva papriekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju, un ēdu to, ko biju redzējis.» Princesei jāuzmin mīkla desmit dienu laikā, nevienam padoma neprasot. Jaunākais dēls dabū uz savu pusi durvju sargu, kas noklausās, ka princese sūtīs pie mīklas uzdevēja pēc uzminējuma deviņas dienas savas kalpones un pēdīgi ies pati. Jaunākais dēls uzdod sargam šķilt, ko māk, tiklīdz, meitām pēc miklas taujājot, viņš šķauda. Tā notiek. Kalpones cita pēc citas aizbēg, pamezdamas lakatus. Pēdīgi princese pati izvij divus vārdus no minamās mīklas, bet tad arī aizbēg, pamezdama lakatu. Princese mīklu uzmin, un jaunākajam dēlam jāiet pie karātavām. Nu viņš lūdz, lai viņam atļauj uzdot princesei vēl vienu mīklu, vieglāko pasaulē. Viņa lūgumu ievēro. Nu viņš uzdod mīklu: «Citreiz biju liels mednieks. Desmit stirnas šāvu: tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagad.» Nedrīkstēdama izpaust, ka agrākās mīklas uzminējumu izvīlusi, princese aiziet pie jaunākā dēla par sievu.

Mīklas pasakās norāda, ka tās izaug no vienkāršiem jautājumiem par sarežģītiem uzdevumiem. Tomēr vienumēr tās stāv sakarā ar īsteno dzīvi ne vien tikai tai ziņā, ka viņu uzminēšanai ir attiecībā uz uzdevēju vai minētāju kādas sekas, bet arī mīklas pašas saturs ņemts no konkrēta notikuma.

No citu tautu tradīcijām, kas līdzinās mīklām latviešu pasakās, minama pazīstamā Simsona mīkla Vecā Deribā (Soģu gr. 14). Simsons, pie fīlistiešiem uz precībām iedams, satiek lauvu un to saplēš. Atpakaļ nākdams, viņš atrod lauvas maitā bišu pulku ar medu. Kāzās viņš fīlistiešiem uzdod mīklu: «Barība izgāja no rijēja, un saldums izgāja no stipraja.» Ja fīlistieši mīklu uzmin, Simsons dod viņiem trīsdesmit kreklus un trīsdesmit svētku drēbes; ja neuzmin, viņi dod Simsonam. Uzminējumu izvil Simsona sieva. No pašas mīklas tas arī nav izdabūjams.

Plašākā nozīmē par miklām jeb par miklu alegorijām uzlūkojamas pasakas, kuru stāstījumi nav ņemami tiešā nozīmē. Ja valdnieka meitu iet atsvabināt Vakars un Pusnakts un pēdīgi atsvabina gaisma, tad redzams, ka ar valdnieka meitu saprotams kaut kas cits, no stāsta atminams. Saules mītu meklētājiem pasakās liela daļa sadzīves pasaku pārvēršas par mīklu alegorijām. Gubernatisa (H. Bīlenšteina) teorijas aizstāvētājiem par tādām top arī kustoņu pasakas.

b) Tautas dziesmās dažreiz ceļ priekšā jautājumus, kas skubina meklēt uz tiem atbildes: Kas tie tādi, kas dziedāja, bez saulītes vakarā? Kam, saulīte, vēlu lēci, kur tik ilgi kavējies? - Kam tie zirgi, kam tie rati pie Saulītes nama durvu? Še griež vērību uz zināmām iezīmēm, kas vedina uz domāšanu, lai tiktu pie kāda iznākuma. Tādā kārtā dabūt glezna to tiesu dzīvāk un skaidrāk iespiežas prātā. Dažreiz dabūtā atbilde ieved vēl dziļāk atrisināmā jautājumā un skubina, lai meklē vēl tālāk. Ja uz jautājumu par zirgiem un ratiem dabū atbildi, ka tie «Dieva zirgi, Saules rati, Saules meitas precinieki», tad domas pāriet dievu pasaulē, kas vienumēr brīnumu pilna. Ja tad nu tai pašā romancē stāsta tālāk, ka Pērkons, jādams Saules meitai panākšņos, nosper zelta ozoliņu, ar kura asinīm nošļāc dziedātājas brūnos svārkus, un uz viņas jautājumu Laimai, kur lai tos izmazgā, dabū atbildi:

Meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes tek;
Devītā straumītē - tur tu viņus izmazgāsi

tad īstā meklēšana un minēšana nu tikai sākas. Še pārejam noslēpumainos norādījumos, kas līdzinās grieķu orākuliem, kuri ir zināma veida mīklas.

Tālāk dažiem jautājumiem un atbildēm tautas dziesmās pilnīgs mīklu raksturs:

Kas sēdēja bez krēsliņa, kas tecēja negrožots?
Migla sēd bez krēsliņa, saule tek negrožota.

Citus jautājumus liek priekšā tieši tādā formā, kādu mēdz lietot, mīklas uzdodot.

A t m i n i e t, sveši ļaudis, kas sēd kalna galiņā?
Akmens sēd galiņā pelēkiem svārciņiem.

A t m i n i e t, jūs, ļautiņi, kādi viesi pirmie nāca?
Aust dieniņa, lec saulīte, tie pirmie viesi nāca.

A t m i n i e t, sveši ļaudis, ko nevar salocīt?
Varavīksne debesīs, tās nevar salocīt.

Starpība starp šādām tautas dziesmām un mīklām ir vienīgi tā, ka še arī atbilde tērpjas dzejas veidā, ar to nerādot, ka še ir vairāk dzejas (dziesmu) elementu, nekā mēdz būt mīklā, kas vingrina sevišķi attapību, asprātību. Var likties, ka tuvāk stāv mīklām tie tautas dziesmu pantmērā ietvertie patēlojumi, kas, līdzībā norādīdami uz kādu priekšmetu, paliek bez atbildes.

Baltaitiņa jūrā brida dzelteniem radziņiem;
Pretīm nāca Rīgas kungi, siekiem naudu mērīdami. (Laiva.)

Bet še var atrast arī tautas dziesmu simbolismu, kas kā tāds skaidrāk izsakās, piemēram, šādā dziesmā:

Sudrabiņa gailis dzied baltābola kalniņā;
Balta linu cielaviņa tek gailīti lūkoties.

3) SATURS. Mīklas saturā ir zināms priekšmets jeb atminējums, kā iezīmes mīklā uzrādītas, ap ko grozās mīklas uzdevums, atminējuma aizplīvurots tēlojums. Šis sastādās no jēdzieniem, no domu gleznām, ko uzdevējs modina minētājā kā pirmatnējo domu faktoru. Uzdevums nostājas pret uzminējumu kā iekšējā, garīgā, ideālā pasaule pret ārējo, reālo. Tas attiecināms arī uz mīklu pirmatni: no kaut kā brīnišķa, garīgi redzēta un nojausta jādabū norādījumi uz dzīves īstenību. Turpmākajam mīklu uzdevējam garīgas darbības process gan atgriezās otrādi: ne no grūti izprotamas sapņu vai burvību parādības viņš mēģināja izšķetināt īstenības pavedienu, bet dot īstenībā sastopamiem priekšmetiem mīklainu tērpu. Bet mīklas minētājam norisinājās garīgās darbības process tai pašā agrākā kārtībā: no garīgi nojaušamā uz reāli skatāmo. Šis pēdējais tika turpmāk mīklās par īsto pieturas punktu.

a) Īstenība, kas atspoguļojas mīklās, mīklu uzminējumos, sadalīta sīkās, nesakarīgās daļās. Mīklas uzdevējs, mīklu pakaļ mīklai celdams priekšā, tīši izvairās tās nostādīt tādā kārtībā, ka no tās varētu nojaust, kāds priekšmets domāts. Šai ziņā mīklas gluži atšķiras no tautas dziesmām, kuras teicēja tā iekārto, ka tās, cita citai sekodamas, pieturas pie īstenības soli pa solim. Tomēr īstenību par sevi arī mīklas uzdevējs vienumēr patura acu priekšā, atšķirdamies šai ziņā no pasaku stāstītāja. No priekšmetiem, uz kuriem mīklas attiecas, sastādāma diezgan pilnīga dzīves aina, kura pamatvilcienos saskan ar ainu, kas dabūjama no tautas dziesmām. Tikai mīklās atspoguļotā pasaule mazliet pavirzīta uz jaunāko laiku pusi. Prāta darbība, kas izsakās mīklās, sevišķi tanīs, kas vairs neattiecas uz atsevišķiem konkrētiem gadījumiem kā mīklu pasakās un kas pieejamas mūsu tagadējos iespiestos krājumos, norāda uz attīstības pakāpi, kas sniedzas pāri pirmatnējai. Tieša jūtu un novērojumu izteiksme ir stipri vecāka nekā tie abstraktie prāta meklējumi, kā tie uzejami mūsu tagad pazīstamajās mīklās. Tās uzdodot vai minot, prātam jāturas pie skaidrām, tieši noskatītām, pastāvīgi ievērotām priekšmetu iezīmēm. Tāpēc priekšmeti, ar kuriem kādai paaudzei vairs nav tiešu dzīvu sakaru, no mīklām kā uzminējumi pazūd. Nav tad mūsu mīklu uzminējumos nekā no senākās mītu pasaules (vilkaču, raganu u. c.), trūkst dzīvnieku, kas senāk mituši Latvijā un ko tautas dziesmas daudzkārt min (lūši, caunas, sumbri). Mīklās minēto priekšmetu starpā sastopami turpretim daudz tādi, ar kuriem latvieši iepazinušies tikai jaunākos laikos, kam pa daļai arī nav latvisku nosaukumu: ērģeles, brilles, cigārs, brandvīns, grāmata, rakstāma spalva, pulkstenis.

Dabas un kultūras aina, kāda (pēc A. Bīlenšteina) sastādāma no latviešu miklām, apmēram šāda: No meža dzīvniekiem sastopami: vilks, ezis (arī lācis, lapsa, sesks, vāvere, stirna, zaķis); no putniem: žagata, stārķis; no zivīm: siļķe, līdaka; no zemākiem kustoņiem: vēzis, varde, skudra, vabole, muša, blusa, uts. Māju kustoņi uzejami pilnā sastāvā: zirgs, govs, āzis, aita, cūka, zoss, vista, gailis, suns, kaķis. Vēl še minamas bites. Mežā ir koki: egle, priedes, bērzi, ozoli, lazdas, kadiķi, vītoli; tad sēnes, ogas: dzērvenes, asenes, zemenes. Laukos kopj rudzus, miežus, auzas, griķus, linus, kaņepes. Pļauto sienu samet kaudzēs. Dārzos ir augļu koki: ābeles, plūmes; sakņu augi: bietes, burkāni, rutki, kāposti, sīpoli, zirņi, pupas; bez tam apiņi. Kā apģērbu zin: kreklu, zeķes, kažoku, jostu, cimdus, biksas, vīzes, pastalas, kurpes, zābakus. Latvietis dzīvo mājā, kas celta no baļķiem, apjumta ar jumtu, kam glāžu logi un durvis ar kliņķi un atslēgu. Istabu apgaismo skals vai tauku svece. Krāsns dūmi iziet pa skursteni, ko slauka skursteņslaucītājs. Labību kaltē un kuļ rijā, glabā klētī, kam augsti pamati, maļ vēja vai rokas dzirnavās. Māju lopiem ir kūts. Pirtī peras uz lāvas lapu slotām. Dzeramo un vārāmo ūdeni nes no akas, kam vinda vai arī pumpis. Svētdienās iet baznīcā, kam zvani un ērģeles. Istabā ir šūplis un gulta ar spilveniem, krēsls un galds, apklāts ar galda drānu. Stūrī stāv lākturis, un pie sienas karājas pulkstenis. Saimniecībā lieto spaini un toveri, mucu un baļļu, abru un lizi, katlu, bļodu, koka karoti, krūzi, pudeli, sietu, Ķezmeru, slotu. Sievietes strādā rokdarbus ar irbiem un adatām, ar piņģerotu un šķērēm. Tās vērpj ar vārpstu vai ratiņu, tin no tītavām dziju kamolā, auž stellēs. Viņas greznojas ar gredzeniem un saktām. Vīrieši apstrādā zemi ar arklu, ecēšām un rulli, izlietojot mēslus. Tie pļauj ar izkapti, kul ar spriguli, mīsta linus mīstīklās un izkulsta ar kulstīklu. Māju darbos viņi lieto cirvi un zābi, ēveli un svārpstu. Viņi jāj seglos, kam kāpšļi, brauc ratos vai kamanās, lietojot pātagu, grožus, arī pulksteni; laivā viņi dodas jūrā ķert zivis ar tīkliem; ar zobenu un flinti viņi iet karā aizsargāt tēviju.

b) Domās ietvertā gara pasaule, kas attēlojas mīklu uzdevumos, ir plašāka nekā novērojamā īstenība, kurā meklējams mīklas uzminējums. Tā sniedzas arī daudz tālāk pagātnē, aptverdama visu, kas tautas garā un dzīvajā valodā palicis no tā, ko viņa piedzīvojusi, pieredzējusi, ticējusi. Mīklās pašās minēti daudz priekšmeti, kuru mīklu uzminējumā nav, tā, piem., no dzīvniekiem arī lauva, kas Latvijā nekad nav redzēs (Rūc kā lauva, nav lauva), tā mitoloģiskas būtes: Pūķis (Pūķis tup kalniņā, zelta pieši kājiņā. - Arkls), Dieva dēls (Ne rībēja, ne dimdēja - še atbrauca Dieva dēls. - Saule).

Dažās mīklās sazīmējamas latviešu senās m i t o l o ģ i j a s atliekas. Viņu starpā minama šāda mīkla: Augsts tēvs, plata māte, traks dēls, akla meita - ar uzminējumu: Debess jeb gaiss, zeme, laiks, nakts. Vēl ir mīkla: Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā - ar uzminējumu: Zvaigzne, zaķis, vēzis. Še sastopams tautas pirmatnes Dieva jēdziens, kas sakūst ar fizisko gaismas debesi. Kādā mīklā ir augstā tēva vietā gudrs tēvs, kas uzminējumā taisni apzīmēts par Dievu. Še Dieva jēdziens jau atšķiras no fiziskās debess, kura gan nosaucama par augstu, bet ne par gudru.

A. Bīlenšteins atrod, ka pirmajā mīklā atspoguļojas uzskati, kas saietas ar grieķu mitoloģiskiem jēdzieniem pirms Homēra. Atzīmētā latviešu dievība saskan ar sengrieķu Zevu (Dios, latiņu Deus), kas tāpat ir ēterā mītošā debess Dieva apzīmējums. Platā zeme, kas parādās kā māte blakām debesu tēvam, ir sengrieķu Gaja blakām Urānam. Debesīm un zemei ir bērni: traks dēls (=gaiss, vējš), akla meita (=nakts). Pie grieķiem ir Urāns un Gaja (Geja, Gea) tumšu, briesmīgu būšu, varenu milžu (titānu, gigantu) vecāki; no viņiem ceļas arī Tifons (trakas vētras personifikācija), kura dēli ir vēji.

Debesis vēl apzīmē par tēva kažoku, kas pilns rogu (=zvaigžņu). Citās mīklās runā par tēva jostu, ko nevar salocīt, izmērīt, izstiept. Blakām nostāda mātes pūru, ko nevar izkravāt, izskaitīt, kas nepaliek mazāks, nav izdalāms. Uzminējumos tēva jostu iztulko par ceļu, mātes pūru par ezeru, debesi, upi, zemi, kādā vietā tēva jostu gan arī par debesi. Ar tēva jostu varētu būt apzīmēta (kā Bīlenšteins domā) varavīksne, ar mātes pūru zemes bagātības. Senākā, ar agrākajiem ticējumiem saistītā nozīme tautā aizmirsusies. Še redzams, kas novērojams arī citās tradīcijās: senākie ticējumi tikuši par gleznām, kam nav vairs agrākās nozīmes; turpmākās paaudzes paraksta zem tiem savu iztulkojumu: izplatījums pāri zemei nav vairs Dievs, no kā viss nāk, bet vienkārši debess vai pat gaiss; par tēva jostu vairs nevar iedomāties varavīksni, bet pa laukiem un pļavām ejošu ceļu, kas tagad no tiem (kā josta) norobežots; mātes pūrs vairs nav zeme, zemes bagātības, bet ezers, upe.

Uzrādītajos mīklu piemēros redzams vēl arī tas, ka visagrākās d z i m t a s l o c e k ļ u a t t i e c ī b a s pārceļ uz lietām ārpus cilvēku dzīves: tur ir tēvs, māte, dēls, meita, pie kā pievienojas brāļi, māsas. Šīs pašas attiecības uzejamas arī citās mīklās. Apiņu maiksts ir taisns tēvs, apiņu stīgas riņķene māte, apiņi ir bērni. Flints stobris ir dzelzs tēvs, flints laide koka māte, skrotis ir sīki bērniņi, asiņu dzērēji. Abra ir ragains tēvs, lize garaste māte, maizes kukuļi apaļi bērni. Ragavu slieces ir tēvs un māte, kas dilst no kājām, mietnes ir bērni, kas dilst no sāniem. Dūmi ir dēls, kas jau karā, kad tēvs vēl nav dzimis. Ledus ir māte, kas dzemdē ūdeni, kurš savukārt dzemdē ledu (=māti). Diena un nakts ir māsas, kas vienā reizē ir lielā ienaidā, viena no otras bēg, otrā reizē tinas vienā villainē, viena guldamās, otra celdamās. Tāpat māsas ir ziema un vasara, balta un melna; līdz viena zūd, tad otra taisās. Ratu riteņi ir četri brāļi, kas cits citu nevar panākt; tāpat brāļi ir vēja sudmalu spārni. Dažs priekšmets ir mazs mazs vīriņš (bite, gailis, burkāns, dadzis), dažs sieviņa vai māmiņa (kāpostu galviņa, pirts krāsns), dažs jumprava (kaņepe, flints, slota, žagata), dažs vecais tēvs un vecā māte (arkls un ecēša).

Tautas īpatnīgie uzskati izsakās arī pielīdzinājumos, kuri norāda uz jaunāku laiku vērojumiem. Še zīmīgi mīklās lietotie t a u t u v ā r d i. Par čigānu, kas sēd zelta krēslā, apzīmē katlu; par žīdu, kas mīt pirtī ar bārdu laukā, burkānu, tāpat žīdu, kas nāk no «siser biser», kaula ģīmi, gaļas bārdu, simtu lupatām mugurā, gaili. Arī krievs, kas sēd bedrē vai dobē, mati ārā, ir burkāns vai rutks; krievs, kas kāpj luktā līkām kājām, vēl ir dūmi, vai, gulēdams pabeņķī sastīpotu galvu, slota. Krievu ķēve, kas lauka galā nukas griež, ir arkls; krievu zābaks ir katls. Nocirpts (cirpel-) polis ir pļava. Sarkani vācieši vai sarkani poļi, ko no muižiņas vai istabiņas mellais (kruķis) izdzen ārā, ir kvēlošas ogles ceplī. Redzams, kādas raksturīgas īpašības latvieši ievērojuši pie tautām. ar kurām viņiem satiksme. Čigāni tumšā ādas krāsā; tādi pat parādās dažreiz krievi, kuri, tāpat kā žīdi, arī bārdaini. Poļi turpretim noskūtiem ģīmjiem. Žīdi arī lupataini un nāk no viņu izloksnē savādi nosauktām («siser biser») vietām. Krievi redzami arī pie grūtākiem darbiem un dažreiz līdz nesamaņai piedzeras. Ar dedzinošu sāpju sajūtu kā uz kvēlošām oglēm latvietis skatās uz poļiem un sevišķi uz vāciešiem, par kuriem ar gandarījumu atzīmē, ka mellais tos izdzen no muižiņas ārā. Še atgādināmies tautas dziesmas, kurā latvietis izsaka vēlēšanos dancināt vācieti uz sarkana kieģelīša.

4) IZTEIKSME. Mīklas uzdevējs cenšas, vienkārt, piemērot savu izteiksmi mīklas sevišķajam nolūkam un, otrkārt, ielikt tajā kādas vispārējas daiļuma vērtības. Pēc izteiksmes varam šos burtniecības paraugus aplūkot kā uzdevumus un kā zīmīgus izteicienus.

a) Kā uzdevumus mīklās ceļot priekšā, viņu izteiksmi tā iekārto, ka minētājam ir kur pieturēties, meklējot pēc uzminējuma. Šai ziņā visraksturīgākā mīklas forma vienkāršs jautājums, piem.: Kas aug bez saknes? (Akmens.) Jautājums tieši prasa pēc atbildes un dabū kādu vērtību tikai ar pēdējo. Tomēr šādu mīklu ir latviešiem gluži maz, tikai ap 1 1/2 no simta. No tām lielu lielā daļa pieder pie visjaunākajām. Tādas, piem., ir mīklas: Kas visu izteic bez mēles? (Grāmata.) Kas ātrāki skrien kā zibe~ts? (Domas.) Kas aug bez lietus? (Intereses.) Īstās latviešu tautas mīkla mēdz būt ietērptas tiešu spriedumu vai aprakstu veidā. Iezīmes, kas norāda uz uzminējumu, tanīs ļoti dažādas.

Uz mīklas uzminējumu daudzkārt norāda r a k s t u r ī g i s k a ņ u v ā r d i j e b s k a ņ u g l e z n a s. Viņu starpā uzejamas šādas: vīvaļa vāvaļa (apiņi), cīceris kāķeris (vēzis), žīguriņi žēguriņi (sīpols), līkum lokum (upe), skribu skrabu (atspole), šņīka šņāka (puņķi); Simtiņ kociņ, samtiņ cibri kociņ (Ratiņš); Ne čiku, ne grabu - labrīt pie loga (Gaisma); Pa dienu ļiku ļaku, pa nakti ķiču karu (Pastalas).

Mīklās tālāk uzejami z ī m ī g i a t v a s i n ā t i v ā r d i, kādus sarunas valodā nemēdz lietot. Tādi ir: dzirdzele (auss), redzele (acs), atgāzene (abra), simtacis (siets), plikpauris (mēness), deinītis (blusa), stokabika (aita), stukabuks (vilks), tupiķis (kaķis), čāpuris, čapris, velnarags (vēzis), žīguriņš, žēgurinš (stārķis), stilmuks, žagargrauzis (zaķis), čala (žagata); «Tupu tupu, tupulīti, karu karu, karulīti; tāpat bija tupuļam karulīšam jālūdzas» (Kaķis un gaļa).

Mīklā minētam priekšmetam ir kaut kāda līdzība ar uzminamo priekšmetu. Daudzkārt uz to aizrāda k r ā s a. Sarkana govs ir zemene. Divi grēdas bērza malkas ir zobi, alkšņa pagalīte ir mēle. Piens, kurā mazgājas divi māsiņas (slieces), ir sniegs. Gulbis ezerā ir krekls ūdens toverī. Zelta krēsls ir uguns. Pelēks avans kupanu brien (Dzirnu akmens). Balts kaķītis, sarkana kājiņa (Griķu grauds).

Citā reizē ir norādošā iezīme i z s k a t s. Aka bez dibena ir gredzens. Desu līkums sievai klēpī ir grožus. Baļķi, kas taisa ēku, ir irbi. Šķīvji, uz kuriem dzīva gaļa, ir pakavi. Tupētājs lācis ir bišu strops, kara lēģeris bišu saime. Dienā par stīpu, naktī par čūsku (Josta). Muca uz mucu, siļķe uz siļķi, roņa tauki vidū (Baļķu sienas, sūnas starpā). Ap Ziemas svētkiem ābeles zied, ap Jāņa dienu ezers salst (Sarma un sarūdzis piens).

Vēl citur s k a ņ a atgādina uzminamo priekšmetu. Maurojošs vērsis ir baznīcas pulkstens. Rejošs suns apzīmē linu mīstīšanu. Tīruma galā ziedošs brēkulis ir kadiķis, kas uguni dedzināts čirkst. Rūcošs lauva ir vabole. Vērsis māva Vāczemē, šai zemē atskanēja (Pērkons).

Dažās mīklās liek d a r b ī b a atminēt, kāds priekšmets domāts. Cūciņa, kas tecēdama barojas, ir spole. Dienu guļ, nakti klanās - sprigulis. Zila govs, kas zemi laiza, ir izkapts. Desmit aitas, kas ēd pie vienas kaudzes, ir vērpējas pirksti. Skrejošs putns pilošiem spārniem ir lietus mākonis. Divdesmit četri kūlēji, viens vien riņķī griezējs (Zobi un mēle). Zirgs skrien, groži stāv (Upe).

Šādi izteiksmes līdzekļi atrodami ne vienīgi latviešu mīklās. Pečs, tautas mīklu līdzekļus vispār raksturodams, saka (Neue Beitrage 65): Drīz piemin kaut ko pozitīvu, drīz negatīvu, drīz uzrāda kādu ārēju īpašību, kādu krāsu, drīz lielumu, drīz nolūku. Priekšmetu kodolu daudzkārt raksturo skaņu vārdi. «Hanterlantant apzīmē vācu mīklās ecēšas, «Ru ru rundzeljahn» - ratiņu, «Rungungele» sīpolu. Tāpat nosauc vācu mīklās priekšmetus vārdos, ko parastajā valodā nelieto: «Hupfauf» - varde, «Baldauf» - zaķis. Latviešu mīklai (Tupu, tupu, tupulīti) par kaķi un gaļu ļoti līdzīga vācu mīkla: Hira, Hara hockt, Limpa Lampa hängt, Hira Hara wött, Dass sie Limpa Lampa hätt.

b) Kā zīmīgi izteicieni mīklas ietver sevī patstāvīgas, no uzminējuma tieši neatkarīgas daiļuma vērtības. Ir mīklas, kam vairāk uzminējumu, piem.: «Stirna skrien, pēdas zūd» apzīmē ir laivu, ir ēnu. Ir arī mīklas, kam agrākais uzminējums pazudis un tā vietā nācis cits, kā to redzējām pie mīklas «Tēva jostu nevar salocīt, mātes pūru nevar izkravāt». Agrākajai, ar mitoloģiju saistītajai nozīmei aizmirstoties, uzminējums top nedrošs, tomēr mīkla pati uzglabājas nepārgrozītā veidā, dabūjot tikai kādus nenozīmīgus variantus. Gan miklai ir vienumēr attiecība uz uzminamo priekšmetu, ar ko īsti izceļas arī viņas daiļuma vērtība, bet pēdējā parādās dažās mīklās par tik ievērojamu faktoru, ka domas virzīt uz uzminamo priekšmetu nav vairs uzdevēja vienīgais vai arī galvenais nolūks.

Mīklās izkopjas k o d o l ī g s ī s u m s, lakonisms. Tāpēc ka mīklā saistās ar vārdu tiešo nozīmi vienumēr arī kāda cita, dod stiprus gara ierosinājumus arī tikai pāris vārdu, un taisni šis īsums, būdams kā tāds sekmīgs gara ierosinātājs, ievērojami paceļ runas vērtību. Ir tad mīklas, kas tērpjas visīsākajā teikuma formā, pastāvēdamas tikai no diviem vārdiem: Katliņš kulītē (Mēle mutē), Plikpauris gaisā, Baltacis kaņepēs (Mēness), Simtacis jūrā (Tīkls). Tad mīklas, kas izsacītas trijos vārdos: Kalps nogul saimnieku (Ielāps), Siera nuka paklētē (Govs tesmens), Ķēvei sāni salāpīti (Logs), Zelta kamols skaidienā (Mēness).

Ja arī mīkla garāka, tad tā mēdz būt ī s u, p a t s t ā v ī g u t e i k u m u s a k ā r t o j u m s; stāv blakām divi, trīs vai vairāk patstāvīgi teikumi bez kāda saikļa, būdami savā starpā loģiskā sakarā: Suns rej, zobi birst (Mīsta linus), Putns skrien, spārni pil (Lietus mākonis), Vīrs stāv, mati šņāc (Koks), Mute ir, zobu nav (Krāsns), Augšā dvēsele, apakšā dvēsele, vidū āda (Jātnieks), Zils deķis, balts telēķis, apkārt spīdošas svecītes (Debesis, mēness, zvaigznes), Divi stāvu, divi gulu, piektais staigā, sestais vada (Durvis), Kājām min, rokām tausta, simtiem skaita, viens trūkst, visi gaida (Auž).

Bez paņēmieniem, kas uzejami teikumu salikumā un sakārtojumā, dažās mīklās top izteiksme tieši d z e j i s k a, rodas gleznas, kam estētiska vērtība. Tas novērojams jau minētos piemēros. Ir ļoti īsas mīklas, pat tikai no diviem vārdiem pastāvošas, kas ar visu to uzrāda dzejisku daiļumu. Ja saktai dod apzīmējumu «Linājā mēnestiņš», tad še no sievietes ar spožu saktu saspraustas linu apģērba daļas iedomā pāriet uz pievilcīgu dabas ainu, tāpat, ja šo pašu priekšmetu apzīmē izteiciens: Saule lec linājā. Vēl kādi piemēri: Visa pasaule vienos ziedos zied (Asinis), Virs staigā pa tīrumu dzelzu zābakiem (Arkls), Divi zili balodīši apakš zemes lidinās (Arkla lemeši), Zaļš vasaru, zaļš ziemu - ne zari zaro, ne lapas lapo (Ašķis), Mūsu māsiņai ik vasaras svārki trīc (Apse), Dzīvs būdams dārgu kroni nes, nomiris dārgu dvēselīt (Laiva).

Tuvinādamās dzejai, dažas mīklas tad arī pieņem dzejas formu, tērpdamās ritumā, sevišķi tautas dziesmu pantmērā. No brīva prozas rituma, kāds uzejams mīklu lielākajā daļā, redzam pārejas uz noteiktāku pantmēru.

Tinu, tinu, viju, viju,
Uziet augšā, sapumpurojas. (Apiņi.)

Taisns tēvs, līka māte,
Plakans auklis, sprogaini bērni. (Apiņi.)

Skaidri tautas dziesmu daktili uzejami sekošās mīklās:

Līdaka noskrēja,
Līdaka pārskrēja,
Daugava sasala
Tinkškēdama. (Aušana.)

Sarkans vērsītis,
Deviņas ādas;
Kas to dīrāja,
Tas gauži raudāja. (Sīpols.)

Maza maza mājiņa,
Balts kundziņš vidū. (Griķis.)

Liela dzija istaba,
Pumpuroti griesti. (Debess un zvaigznes.)

Dažas mīklas sacerētas noteiktā tautas dziesmu trohaiskā pantmērā.

Balta govs kalnā māva. (Baznīca.)

Krievu ķēve nukas met. (Arkls.)

Caur piedurkni pienu kāš. (Dūmi caur rijas logu.)

Ķēves aste gavilē. (Smuikas lociņš.)

Vāczemē zirgu jūdza,
Šai zemē loks atsprāga. (Varavīksne.)

Pūķīts tup kalniņā,
Zelta pieši kājiņā. (Arkls.)

No jūriņas izpeldēja
Divi sirmi kumeliņi:
Vienam bija zvaigžņu deķis,
Otram zelta iemauktiņi. (Mēness un saule.)

Pēdējā mīkla var stāvēt arī tautas dziesmu krājumā. Līdzīgi panti ar simbolisku saturu uzejami starp tautas dziesmām vēl daudz citi. Esam nonākuši līdz robežai, kur latviešu burtniecības darbi slēdzas kopā vienā riņķī.

Mūsu tautas mīklu krājumos atrodamas dažas miklas pilnīgi modernās dzejas ritumā un ar atskaņām. Tās (un vēl arī citas) nav uzskatāmas par īstām tautas mīklām. Starp tām atrodam šādu mīklu:

Ar kājām min,
Ar rokām spiež,
No vēja nāk tā dzīvība,
No koka visa būšana. (Ērģeles.)

Mīklas uzejamas arī mākslas dzejā. Pazīstamas ir Šillera miklas: «Kā lietu sauc, kas mazā godā... »(Arkls.) «Daudz avju iet pa noru platu... » Zvaigznes.)

Mīklām tuvinās arī daži moderni simboliski dzejoļi, tā Vensku Edvarda Bērzs tīrelī, Raiņa Lauztās priedes.

L i t e r a t ū r a. Pamatīgākais apcerējums par latv. mīklām: Bīlenšteina latv. mīklu krājuma (1000 Lett. Rathsel, 1881) ievads. Citi mīklu krājumu izdevumi: Treilanda-Brīvzemnieka; Zinību komisijas 7. Rakstu krājums, 1892.

Avots: Latviešu rakstniecības vēsture

Dažādas mīklas

           Bezrauga mīklas

           Smilšu (irdenā) mīkla

           Plaucēta mīkla

           Rauga mīkla

           Biskvīta (olu) mīkla


Mīklu svarīgākā sastāvdaļa ir milti. Labas kvalitātes miltiem ir patīkama svaiga smarža, tie ir sausi, nav saķepušu piciņu. Smalkā maluma milti ir balti vai iedzelteni, bet ne pelēcīgi.

Lai noteiktu miltu kvalitāti, milti jāpaņem saujā un jāsaspiež. Ja pēc pirkstu atliekšanas nav izveidojusies pika, milti ir sausi, ja saujā paliek saspiesta pika, - milti ir mitri. Mitri milti sliktāk briest, un tie ātri bojājas. Milti jāglabā sausā, labi vēdināmā telpā. Blakus nedrīkst novietot produktus ar stipru smaržu, jo milti ātri piesūcas ar svešām smakām, rodas piegarša.

Sajaucot miltus ar dažādām piedevām (šķidrumu, taukvielām, cukuru u.c.), veidojas mīkla. Mīklas gatavošanas paņēmieni ir dažādi, tāpēc var iegūt dažādas struktūras mīklas izstrādājumus - maizi, elastīgas pankūkas, porainas smalkmaizītes, irdenus cepumus, slāņainas kūkas utt.

Lai mīklas izstrādājumi būtu mīksti, poraini un līdz ar to organismā viegli izmantojami, mīklām pievieno raugu vai ķīmiskos irdinātājus - dzeramo sodu (nātrija bikarbonātu), briežraga sāli (ogļskābo amoniju) u.c.

Visas mīklas iedala divās lielās grupās - rauga un bezrauga mīklās.

Rauga mīklu gatavo pēc t.s. pamatpaņēmiena. Var gatavot kārtaino rauga mīklu, arī "slīkoni" - mīklu raudzē ūdenī. Ir arī dažādi bezrauga mīklas gatavošanas paņēmieni. Mīklas sastāvdaļas savieno bez putošanas vai saputo taukvielas un olas, mīklu plaucē.


Bezrauga mīklas

Gatavojot bezrauga mīklas, kurās ir šķidrums, daudz taukvielu, cukura, mīklas irdināšanai pievieno cepamo pulveri. Cepamo pulveri var pagatavot, samaisot 2 tējkarotes dzeramās sodas, 2 tējkarotes miltu un 1 tējkaroti citronskābes.

Dzeramās sodas vietā vai kopā ar to var izmantot briežraga sāli. Vienam kilogramam miltu pievieno pustējkaroti vai 1 tējkaroti cepamā pulvera. Ja izmanto tikai sodu vai briežraga sāli, tad mīklai pievieno arī kādu skābu produktu - skābu krējumu, skābu sulu (citronu, cidoniju) vai etiķi, lai notiktu straujāka mīklas irdināšana, izdaloties ogļskābajai gāzei. Mīkla, kam pievienoti ķīmiskie irdinātāji, tūlīt pēc sagatavošanas jācep. Uzglabājot šādu mīklu, ogļskābā gāze izgaist un mīklas izstrādājumi pēc izcepšanas ir blīvi.

Viena no vienkāršākajām bezrauga mīklām ir plāno pankūku mīkla.


Smilšu (irdenā) mīkla

Sastāvdaļas

100 g sviesta vai margarīna, 50 g pūdercukura, 1 ola (vai 1 ēdamkarote ūdens), 200 g miltu, vaniļa vai citrona miziņa.

Pagatavošana

Miltus izsijā uz mīklas dēļa; tajos ar nazi iekapā (ar dakšiņu iedrupina) vai ar pirkstiem ieplucina taukvielas, iemaisa, pūdercukuru. No šiem produktiem veido kaudzīti ar padziļinājumu, tur ielej sakultu olu un pievieno garšvielas. Ar karoti vai ar nazi pakāpeniski piemaisa miltus, veido mīklu. Kad visi milti salipuši, mīklu veikli samīca un novieto vēsumā. Ilgi mīcot, mīkla kļūst staipīga, zaudē irdenumu. Mīklu var iesaiņot pergamentā vai folijā un uzglabāt arī saldētavā.

Smilšu mīklu var izmantot sīkajiem cepumiem, kūkām, tortēm. Ja mīklu gatavo bez cukura, ar sāls piedevu, no tās cep sāļos cepumus, groziņus, sāļās tortes.

Sviests vai margarīns, ko pieliek mīklai, kavē atsevišķu miltu daļiņu salipšanu, tāpēc tā ir irdena. Mīklai parasti pieliek arī olas. Ja pievieno tikai olu dzeltenumus vai pat cieti vārītu olu dzeltenumus, mīkla ir sevišķi irdena.


Plaucēta mīkla

Gatavojot mīklu, precīzi jāievēro receptē doto produktu daudzums. Nepieciešams izvēlēties labas kvalitātes produktus. Cepumiem no šīs mīklas karsēšanas laikā veidojas tukši viduči.

Sastāvdaļas: 1 glāze miltu, 1 glāze ūdens, 100 g sviesta vai margarīna, naža gals sāls, 4 olas.

Pagatavošana

* Miltus izsijā. Ūdeni uzvāra, pieliek taukvielas, sāli un uzreiz ieber visus miltus. Masu maisot karsē uz mazas liesmas, līdz tā saveļas kamolā, vairs nelīp pie katla malām.
* Plaucēto mīklu atdzesē (līdz apmēram 40 °C).
* Olas sakuļ un pakāpeniski pa karotei iemaisa mīklā.
* Uz ietaukotas plāts ar ūdenī apmērcētu karoti vai caur greznojamo turzu izspiež apaļus vai garenus veidojumus. Plāti liek sakarsētā krāsnī un cep. Apmēram 10 minūtes krāsns durtiņas nedrīkst atvērt. Auksta gaisa iepludināšana var izraisīt cepuma sakrišanos.

Vēlams, lai cepšanas sākumā temperatūra būtu augsta (250 °C), bet cepšanas laikā pakāpeniski samazinātos. Cepšanas nobeigumā cepumu it kā kaltē.

Gataviem cepumiem jābūt viegliem, ar tukšiem, sausiem vidučiem. Pēc izņemšanas no krāsns cepumus nedrīkst strauji atdzesēt, tāpēc brīdi tos atstāj uz plāts, tad novieto uz režģiem. Šos cepumus nedrīkst pārsegt vai likt pie atvērta loga.

Cepumiem atgriež "cepurītes" vai iedur ar nazi un piepilda ar sāļiem vai saldiem pildījumiem, piemēram, ar sāļo siera krēmu, gaļas vai aknu pastēti, zivju salātiem, ar putukrējumu, šokolādes, biezpiena vai citiem krēmiem.


Rauga mīkla

No rauga mīklas gatavo maizi, smalkmaizītes, plātsmaizes, pīrādziņus u.c. Rauga mīklas izstrādājumu kvalitāte ir atkarīga no miltu labuma, rauga svaiguma, raudzēšanas temperatūras, mīklai pievienotā aizdara un cepšanas režīma.

Ja mīklas gatavošanai ņem vienu kilogramu miltu, vajag 0,8-1 l šķidruma - piena vai ūdens, mazāk briedīgiem miltiem šķidruma vajag mazāk. Cukura un rauga daudzums mīklā dažādiem izstrādājumiem ir atšķirīgs (jo treknāka mīkla, jo vairāk vajag rauga). Uz 1 kg miltu ņem 1 tējkaroti (10 g) sāls. Sāls nepieciešama gan garšai, gan miltu īpašību uzlabošanai. Bez sāls gatavota mīkla ir ķepīga, izplūst. Ja sāli pieliek par daudz, mīkla nerūgst.

Kā aizdaru var izmantot margarīnu, eļļu, krējumu, sviestu vai taukus, olas. Ja mīklas gatavošanai izmanto tikai olu dzeltenumus (bez baltumiem), mīklas izstrādājumi ir trauslāki. Ja mīklai pievieno olas ar baltumu, mīklas izstrādājumi ātrāk nobriest, sacietē. Rauga mīklu var gatavot pēc vairākiem paņēmieniem. Visos gadījumos jāatceras, ka rauga sēnīšu darbībai vēlamā temperatūra ir 30-35 °C. Augstākā temperatūrā rauga sēnītes iet bojā. Rūgšanas procesā izdalās spirts un ogļskābā gāze. Gāzes pūslīši izdaloties mīklu it kā izcilā. Jo labāki ir milti, jo elastīgāka mīkla, jo poraināki, čauganāki, vieglāki ir no šīs mīklas gatavotie izstrādājumi. Rauga sēnīšu darbībai ir nepieciešams gaiss. Lai rūgšanas process noritētu labāk, mīklu raudzēšanas laikā vairākkārt sakuļ vai samīca, lai iesaistītu mīklā vairāk gaisa un izspiestu no tās sakrājušos gāzi. Mīkla nelīp pie rokām, ja tās ieziež ar augu eļļu. Cepamo pulveri var pagatavot, ņemot vienādās dažās dzeramo sodu, citronskābi un kartupeļu cieti vai miltus, cukuru. Ja mīklas irdināšanai izmanto dzeramo sodu, vienlaikus mīklai jāpievieno citronskābe, nedaudz etiķa vai skābs piens, krējums.


Biskvīta (olu) mīkla

Ir aukstais un karstais mīklas gatavošanas paņēmiens. Abos gadījumos mīklas irdinātājs ir saputots olu baltums. Biskvīta mīklai, ko gatavo pēc karstā mīklas gatavošanas paņēmiena, parasti izmanto melanžu - bez čaumalām konservētu (saldētu) olu masu. Mājās izmanto svaigas olas, tāpēc labāk noderēs aukstais mīklas gatavošanas paņēmiens.

Sastāvdaļas: 5 olas, 5 ēdamkarotes cukura, 5 ēdamkarotes miltu, citrona vai apelsīna miziņa, vaniļa.

Pagatavošana:

* Tortes veidni ieziež ar otiņu, ko samitrina izkausētā sviestā. Ja paredzēts gatavot ruleti, plāti pārklāj ar piemērota lieluma pergamenta papīru, to ieziež ar taukvielām, pārkaisa ar miltiem.
* Olas nomazgā, čaumalu pāršķeļ ar naža neaso malu, atdala dzeltenumus no baltumiem. Vispirms katru olu sadala uz divām tasītēm. Ja ola nav bojāta, dzeltenumu liek kopējā traukā, baltumu - pie baltumiem. Tas nepieciešams, lai nesabojātu visu masu.
* Dzeltenumiem pievieno smalko cukuru un ar mikseri vai koka karoti puto, līdz masa kļūst gaiša, viegla, tās apjoms ir palielinājies, cukura graudiņi izkusuši. Saputotajai masai pierīvē citrona vai apelsīna miziņas dzelteno slāni vai pieliek mazliet vaniļas.
* Olu baltumus putojot, pievieno mazliet sāls. Puto tik ilgi, kamēr masa pielīp trauka malām un, pat bļodu apgāžot, neslīd laukā. Nepietiekami
saputota vai par daudz ilgi putota baltuma ietekmē veidojas ciets biskvīts.
* Dzeltenumu masā liek pa karotei olu baltuma un iesijā miltus, masu uzmanīgi izcilā. Ilga maisīšana mazina biskvīta porainību, čauganumu.
* Sagatavoto masu liek veidnē vai uz plāts, ievieto sakarsētā krāsnī ( 160-170 °C) un izcep.

Cepšanas laikā biskvītu nedrīkst satricināt, tas var sakristies. Ja dažādās krāsns daļās temperatūra ir nevienmērīga, no apdegšanas biskvītu pasargā folija vai pergaments - to pēc vajadzības uzliek virs vai novieto zem plāts.

Biskvīts ir gatavs, ja pie tajā iedurta koka skaliņa nepielīp mīkla. Pārāk ilgi cepts biskvīts kļūst sauss, sadrūp. Karsto cepumu izņem no krāsns, novieto uz paliktņa, nedaudz atdzesē.

Mīklas dēli pārklāj ar pergamentu vai ar drānu, kam pārkaisa cukuru, tur nobīda vai izgāž biskvītu.

Gatavojot ruleti, biskvīta plāksni atbrīvo no papīra, pārziež ar augļu masu un saveltnē. Ja ruleti gatavo ar sviesta krēmu, biskvīta plāksni saritina vēl neatdzisušu. Ja biskvīta plāksni atdzesē un tikai tad mēģina saritināt, tā var salūzt. Pēc atdzesēšanas ruleti atritina, pārziež ar krēmu un saritina vēlreiz. Karsta rulete sviesta krēmu izkausē.

Gatavojot kūkas, biskvītu sagriež porciju gabalos un katru gabalu rotā ar krēmu, saputotu krējumu, svaigām ogām, riekstiem, rīvētu šokolādi, konservētu augļu gabaliņiem.

Daļu biskvīta mīklai paredzēto miltu var aizvietot ar kartupeļu cieti, samaltām, izkarsētām auzu pārslām, saldu rīvmaizi, samaltiem riekstiem vai sarīvētu rupjmaizi. Mīklai var pievienot sviestu, ūdeni (uz katru olu 1 ēdamkaroti), tad attiecīgi palielina arī miltu daudzumu. Pievienojot mīklai kakao, iegūst šokolādes biskvītu. Var pievienot vārītu vai rīvētu burkānu, vārītu kartupeļu masu.

Avots: www.liis.lv

Uztur: Web Hosts. Programmatūras veikals.

Saziņai: